Par EPS jeb putu polistirolu

Putu polistirols jeb EPS.

EPS – lietots jau vairāk nekā 30 gadus, lielākoties iepakojumam un trieciena absorbcijai.

Sastāv no 95-98% gaisa un hydrocarbon monomer (styrene).

EPS  tiek izgatavots no naftas produktiem.

Pozitīvās īpašības – ļoti laba trieciena absorbcija, viegls un salīdzinoši izturīgs materiāls, neveido ķīmiskas vai korozīvas reakcijas.

EPS lieto pārtikas iepakošanai un uzglabāšanai - siltās pusdienas saglabā pieņemamu temperatūru līdz 30 minūtēm, dzērienu glāzītes ir ērtas un saglabā formu, transportējot olas šajā iepakojumā retāk saplīst, EPS iepakota tehnika transportā reti tiek bojāta trieciena dēļ, polistirols tiek reklamēts arī kā drošs un piemērots materiāls siltināšanai.

Interneta vidē ir dažādi viedokļi par EPS - ražotāji apgalvo, ka tas ir ārkārtīgi ekonomisks, lietošanā ērts, pārtikas produktu uzglabāšanai drošs. Savukārt pretinieki apgalvo, ka saskarē ar pārtiku šis materiāls izdala kaitīgas vielas, to nedrīkst ievietot mikroiļņu krāsnī, tas ir grūti pārstrādājams (ekonomiski tas nav diezko izdevīgi, tādēļ tiek praktizēts reti), kā arī EPS dabiski sadalās (ja sadalās) vairāk nekā 500 gadu laikā.


Veicot mācību projektu par šī iepakojuma (materiāla dažādu produktu iepakojumam) ilgtspējīgumu un racionālu lietojumu, domāju, ka uzmanība, pirmkārt, būtu jāpievērš vienreizlietojamo trauku un iepakojuma izvēlei kā tādai vispār.
Loģiski, ka mūsdienās, piemēram, olas bez specifiska iepakojuma iegādājas retais. Tomēr tālāk izvēloties starp alternatīvām, būtu svarīgi izvērtēt katras alternatīvas stiprās un vājās puses, kā arī izvēlēties videi ilgtermiņā draudzīgāko alternatīvu, ņemot vērā visu produkta dzīves ciklu.


Ja iespējams iegādāties Latvijā ražotas olas pārstrādāta papīra (kartona) iepakojumā, tad, manuprāt, tā būtu vislabākā no alternatīvām - ņemot vērā gan ekonomisko, gan vides, gan sabiedrības labuma aspektu kopumā.